Latvijas Mākslinieku saveinība
Par galeriju Izstādes Fotogalerija Preses istaba Aktualitātes Darbu iegāde Mēs runājam Kontakti

Juris Boiko

Ja vispār ir vajadzīga Mākslinieku savienība, tad kāda, kam un kāpēc.

Dīvaini un tomēr.

 

Decembrī apmēram trešā daļa Mākslinieku savienības biedru pulcējās Latviešu biedrības namā, lai apspriestu vairākus jautājumus; a) par iestāšanos UNESCO AIAP (Starptautiskajā plastisko mākslu asociācijā); b) par Mākslas fonda darbību un ar to saistītajām finansiālajām problēmām; c) par informācijas centra izveidošanu Mākslinieku savienības paspārnē un d) par Mākslinieku savienības kongresa sasaukšanu nākošā gada aprīlī.

Šīs sapulces gaitu sīkāk aprakstījis Pēteris Bankovskis 13.decembra Literatūrā un Mākslā, turpat savos iespaidos par to dalās Herberts Dubins, tādēļ šeit gribu pakavēties pie jautājuma, kas visā sapulces gaitā zemtekstā jautās vai aiz katras frāzes un katras traģikomiskās situācijas, kuru šajā sapulcē netrūka, tomēr noformulēts nez kāpēc netika. Un, proti- jautājums par pašas MS pastāvēšanu: ja tā vispār vairs ir vajadzīga, tad kāda, kam un kāpēc. Citiem vārdiem- un tas šoreiz ir tīrs formas jautājums- kas un kādā veidā palīdzēs mūsu radošajai inteliģencei – vai konkrētajā gadījumā – lielai un visai nozīmīgai tās daļai – māksliniekiem saglabāt savu pašapziņu. vai to spēs MS, kas līdz šim pastāvēja kā institūts, kura pamatfunkcija bija ideoloģijas reprezentācija?

Varbūt tas izklausīsies dīvaini un tomēr- tieši šāds institūts šobrīd šķiet vairāk nekā jebkad vajadzīgs lielākajai daļai mākslinieku. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs-ideoloģiskais vakuums, kas pašreiz valda mūsu inteliģences prātos, un nespēja veidot individuālu ideoloģiju savas mākslas ietvaros, jo nekas tāds, protams, Mākslas akadēmijā līdz šim netika mācīts.

Nedaudz sarežģītāka šī lieta izskatās no reprezentācijas viedokļa. Ko tad galu galā MS reprezentēs- ideoloģiju vai mākslu, un, ja nu mākslu, tad kādu? Pasaulē par visreprezentablāko šobrīd uzskatā tādu mākslas formu, kuru nav iespējams prezentēt. Tā ir māksla , kurai gluži vienkārši jāļauj būt, jo tā ir visefektīvākais cilvēka radošā potenciāla ģenerators. Pagaidām mums vēl ir šāda māksla un mums patiešām ir samērā daudz lielisku gleznotāju, grafiķu, arī daži tēlnieki, taču, lai tas tā būtu, patiešām, šajā teikumā divreiz ir jāsvītro vārds mums. Līga Purmale vai Boriss Bērziņš nepieder mums, Kristaps Ģelzis vai Ojārs Feldbergs nav mūsu- viņi ir paši sev, savi. Tādējādi MS reprezentācijas funkcijām vajadzētu aprobežoties ar bezkaislīgu informācijas centra darbību. bet te atkal veidojas apburtais loks, jo ideoloģijas reprezentācija šāda informācijas centra programmā, protams, neietilpst. Acīmredzot mākslīga Mākslinieku savienība, kas vienlaicīgi būtu spējīga darboties uz iekšu, piepildot ideoloģisko vakuumu, un uz āru-to reprezentējot, būs visai nestabils institūts. Un, pat ja izveidotos divas, kā ieteica P. Bankovskis, vai pat trīs un vairāk mākslinieku savienības, tad tomēr jautājums paliek- ko tādas dos mākslai un kultūrai? šis jautājums ir zīmīgs savā divdaļībā, jo mākslu nevajadzētu jaukt ar kultūru, tāpat kā dzīvu zivi ezerā nevajadzētu jaukt ar zivju zupu launagā. Un satraucošākais šeit nav vis tas, ka mums pašreiz trūkst kultūrpolitikas stratēģijas praktiskai rīcībai, bet gan tas, ka politiķi augstprātīgi ignorē kultūru un vēl jo vairāk mākslu kā politisku faktoru, proti, ka nav perspektīva ieskata reālajos kultūras procesos, tātad faktiski arī politikā. Būtu pēdējais brīdis noskaidrot atšķirības starp Rietumu vēsturiski izveidojušos demokrātijas modeli, mūsu pašu mītisko demokrātijas priekšstatu un krievu tradicionālā nihilisma raugu, kas briedina pašreizējos demokrātisma centienus Austrumos.

Līdz šim tīši nepieskāros finansiālajām problēmām, kas MS sapulcē tika apspriestas visai kaislīgi. Šķiet, ka tām pašreiz atrisinājuma nav. Turklāt varas struktūras, kādas tās ir bijušas un būs, arvien centīsies diktēt savus nosacījumus, atliek vienīgi cerēt, ka saprāta robežās. Taču inteliģences un jo īpaši radošās inteliģences prioritāte ir pasaules procesu tiešā un visaptverošā izpratnē. Jaunie viduslaiki, kas ar joni tuvojas, acīmredzot būs pārsteigums daudziem. 

 

 Publicēts laikrakstā „Diena”